Vieta visam

Lietu sabrukšana ir sava veida pārbaudījums un arī sava veida dziedināšana. Mēs domājam, ka galvenais ir nokārtot pārbaudījumu vai pārvarēt problēmu, bet patiesība ir tāda, ka lietas patiesībā neatrisinās. Tās saliekas kopā un sabrūk. Tad tās atkal saliekas kopā un atkal sabrūk. Tas vienkārši tā. Dziedināšana rodas, ļaujot visam tam notikt: vietai bēdām, atvieglojumam, ciešanām, priekam.

Kad domājam, ka kaut kas mums sagādās prieku, nezinām, kas īsti notiks. Kad domājam, ka kaut kas mums sagādās ciešanas, nezinām. Vissvarīgākais ir ļaut vietai nezināšanai. Mēs cenšamies darīt to, kas, mūsuprāt, palīdzēs. Bet mēs nezinām. Nekad nezinām, vai kritīsim guļam vai stāvēsim taisni. Kad rodas vilšanās, nezinām, vai tās ir stāsta beigas. Tas var būt tikai liela piedzīvojuma sākums...

Kad lietas brūk kopā un mēs atrodamies uz nezināma sliekšņa, katra no mums pārbaudījums ir palikt uz šīs robežas un neieslīgt realitātē. Garīgais ceļojums nav par debesīm un beidzot nonākšanu patiesi krāšņā vietā. Patiesībā šāds skatījums uz lietām ir tas, kas mūs padara nelaimīgus. Domāt, ka varam atrast ilgstošu prieku un izvairīties no sāpēm, budismā sauc par samsāru – bezcerīgu ciklu, kas bezgalīgi riņķo un liek mums ļoti ciest. Pati pirmā cēlā patiesība, ko teicis Buda, norāda, ka ciešanas cilvēkiem ir neizbēgamas, ja vien ticam, ka lietas ir mūžīgas – ka tās nesadalās, ka uz tām var paļauties, lai apmierinātu mūsu drošības alkas. No šī viedokļa vienīgais laiks, kad mēs zinām, kas patiesībā notiek, ir tad, kad paklājs ir izvilkts un mēs nevaram atrast, kur piezemēties. Mēs izmantojam šīs situācijas, lai pamostos vai iemidzinātu sevi. Tieši tagad – pašā bezpamatības brīdī – ir sēkla rūpēties par tiem, kam nepieciešama mūsu aprūpe, lai atklātu mūsu labestību…

Dzīve ir labs skolotājs un labs draugs. Lietas vienmēr atrodas pārejas posmā, ja vien mēs to spētu apzināties. Nekas nekad nebeidzas tā, kā mums patīk sapņot. Ārpuscentra, starpposma stāvoklis ir ideāla situācija, kurā mēs neaizķeramies un varam bezgalīgi atvērt savas sirdis un prātus. Tas ir ļoti maigs, neagresīvs, atvērta tipa lietu stāvoklis.

Palikt ar šo drebēšanu – palikt ar salauztu sirdi, ar dārdošu vēderu, ar bezcerības sajūtu – tas ir patiesas atmodas ceļš. Turēties pie šīs nenoteiktības, apgūt prasmi atpūsties haosa vidū, iemācīties nekrist panikā – tas ir garīgais ceļš. Apgūt prasmi noķert sevi, būt maigam un līdzjūtīgam, ir karotāja ceļš..."